Dažādi

Kaļķupes ieleja atrodas pusceļā no Dundagas uz Ģipku (ap 3 km uz austrumiem no bijušās Kaļķu muižas un 500 m uz ziemeļiem no Īvnieku mājām) un tās virsotnē atrodas viens no dižākajiem Ziemeļkurzemes pilskalniem - Puiškalns.

Jau 1809.g. ceļojuma piezīmēs minēts, ka kalna plakumā atradies vidēji liels akmens, kas pēc formas līdzinājies cilvēkam. Pie tā vietējie iedzīvotāji esot upurējuši. 

Darbā par Latvijas arheoloģiju - grāmatā «Necrolivonica» - tās autors prof. Frīdrihs Krūze ievietojis arī kāda 36 cm augsta akmens tēla zīmējumu ar paskaidrojumu, ka tas ir «Puiškalna akmens tēls». Tad akmens jau vairs nav atradies savā sākotnējā vietā, bet gan Dundagas pils ieroču istabā. 1866.g. šo tēlu aprakstījis Jelgavas gleznotājs un vēsturnieks Jūliuss Dērings, kurš minējis arī to, ka Puiškalnā atrasta vara bļoda, akmens cirvis un akmens kalts. 

Puiškalna nosaukuma izcelšanās pirmais skaidrojums saistīts ar minēto akmens tēlu, ko esot saukuši par «puisi». Otrs vēsta, ka senos laikos, kad latvieši vēl karojuši ar vāciešiem un kad gandrīz visi latviešu karavīri jau kaujās krituši, uz šī kalna salasījušies dzīvi palikušie, galvenokārt puiši, un līdz beidzamajam vīram turējušies pretī vāciešu pārspēkam. No tā cēlies nosaukums «Puiškalns». 

Pilskalna ierīkošanai izmantota ap 20 m augsta vieta zemesragā, starp Kaļķupes un Mazupītes stāvajām gravām. Pilskalna plakums ir iegarens, 30x80 m liels, ar samērā izteiksmīgu kultūrslāni.

Precīzi datēt Puiškalnu pagaidām nav iespējams, jo arheoloģiskie izrakumi šeit nav notikuši. Literatūrā pilskalns dažkārt attiecināts uz senāko dzelzs laikmetu, taču, spriežot pēc tā ārējās formas (ar valni plakuma vienā galā), tas ir līdzīgs daudziem citiem tipiskiem vēlā dzelzs laikmeta (10.-12.gs.) Kurzemes pilskalniem.